Publicēts: 18.08.2022.

Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka uzruna konferencē "Nauda Latvijā no neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām"

Kopš 2014. gada mūsu nauda ir eiro. Latvijas iestāšanās eiro zonā bija gan ekonomiski, gan politiski motivēta. Runājot par ekonomiskajiem apsvērumiem, eiro zona bija lielākais Latvijas tirdzniecības partneris; dalība eiro zonā sniedza iespēju palielināt tirdzniecības apjomus un piesaistīt investīcijas, samazināt procentu maksājumus un pielikt punktu baumām par devalvāciju. Visbeidzot, fiksēts valūtas kurss un eiro plašais lietojums Latvijā jau ilgi pirms pārejas no lata uz eiro bija padarījis neatkarīgu monetāro politiku neiespējamu. Eiro zonā pieņemtie lēmumi tieši ietekmēja Latviju. Šādā situācijā daudz labāk ir piedalīties šo lēmumu veidošanā un pieņemšanā. Ne mazāk svarīgi par ekonomiskajiem bija arī politiskie apsvērumi – dalība eiro zonā vēl ciešāk nostiprināja Latviju Eiropas Savienības valstu kodolā!

 

Eiro tiktāl mums ir kalpojis godam! Pietiek vien atskatīties uz 2008.–2009. gada finanšu krīzi un neseno Covid-19 pandēmiju. Ja pirmajā gadījumā Latvijai nebija iespējas aizņemties finanšu tirgos, tad Covid-19 pandēmijā Latvijas valdība spēja aizņemties par rekordzemām likmēm finanšu tirgū un sniegt atbalstu uzņēmējiem un mājsaimniecībām. Neapšaubāmi, savu lomu šeit nospēlēja arī kopš iepriekšējās krīzes visā Eiropā veiktās reformas, tostarp finanšu sistēmas sakārtošanā, taču tikpat būtiska bija arī Latvijas dalība eiro zonā. Tas gan nedrīkst radīt ilūziju, ka valdības aizņemšanās ir nebeidzamas brīvpusdienas. Negatīvo procentu likmju laikmets ir beidzies un fiskālā disciplīna joprojām ir svarīga. Dalība eiro zonā sniedz papildus iespējas, bet to gudra izmantošana ir mūsu pašu rokās.

Pievēršoties mūsu šodienas naudas sistēmai, tai pamatā ir divas sastāvdaļas. Pirmkārt, tā ir centrālās bankas nauda – skaidrā nauda apgrozībā un komercbanku kontu atlikumi centrālajā bankā. Otrkārt, tā ir privātā jeb komercbanku radītā nauda – depozīti un kontu atlikumi, un banku maksājumu risinājumi publiskā un privātā sektora klientiem. Arvien aktuālāki kļūst arī nebanku maksājumu pakalpojumu sniedzēju piedāvātie risinājumi. Centrālās bankas un privāto finanšu sektora dalībnieku uzturētās maksājumu sistēmas nodrošina savstarpējos norēķinus, tostarp iespējo efektīvu privātās naudas konvertāciju centrālās bankas emitētajā naudā un otrādi. Centrālā banka pilda ļoti svarīgu lomu kā pēdējās instances aizdevējs – situācijās, kad privātās naudas apjoms sarūk, tā var radīt jaunu centrālās bankas naudu, emitējot to pret ķīlu. Visbeidzot, svarīgs ir arī apdrošināšanas elements – valdības garantijas depozītiem līdz noteiktam apjomam vienam klientam. Tādējādi tiek uzturēta uzticība naudas sistēmai kopumā.

Naudas sistēma, kurā centrālā banka nodrošina “mugurkaulu”, bet privātais sektors efektīvus risinājumus gala lietotājiem, ir kopumā veiksmīgi kalpojusi jau ilgu laiku, taču šobrīd tā sastopas ar virkni izaicinājumu. Šoreiz pievērsīšos diviem:

Pirmais izaicinājums ir ģeopolitiskie riski. Lielvaru un reģionālu varu sāncensība un cīņa par kādreizējo ietekmes sfēru atjaunošanu vai jaunu ietekmes sfēru radīšanu ietekmē arī naudas sistēmu. Liegums izmantot kādu konkrētu valūtu norēķiniem vai tieši otrādi, prasība izmantot norēķiniem tikai vienu konkrētu valūtu tiek izmantoti kā ekonomiskās cīņas instrumenti. Redzam, ka pat banku atslēgšana no informācijas apmaiņas sistēmas par norēķiniem var būt efektīvs sankciju instruments, kā gadījumā ar Krievijas komercbanku atslēgšanu no SWIFT. Protams, šādā situācijā visdrošāk var justies tie, kas pilnībā kontrolē savu naudas sistēmu. Vēl jo vairāk, ja mūsu naudas sistēmu izmanto citi, varam šo atkarību izmantot kā ietekmes sviru. Savukārt, ja kādu būtisku naudas sistēmas sastāvdaļu esam nodevuši ārpakalpojumā citiem, tas ir risks.

Eiro ir otra plašāk izmantotā valūta pasaulē ar plašu lietojumu arī ārpus eiro zonas, un tas dod zināmas priekšrocības. Tomēr norēķinus gala lietotājiem eiro zonā bieži nodrošina ASV bāzēti kredītkaršu vai digitālo maciņu risinājumi. Protams, ASV ir mūsu stratēģiskais partneris un mēs varam atviegloti uzelpot, ka līdzīga atkarība mums nav no Ķīnā vai Krievijā bāzētiem risinājumiem. Var teikt, ka esam daļu no mūsu naudas sistēmas nodevuši draugpakalpojumu sniedzējiem (mans mēģinājums latviskot terminu friendshoring). Tomēr līdzīgi kā aizsardzības jomā, arī maksājumu jomā vienpusēja atkarība nav labākais stratēģiskās partnerības veids.

Otrais izaicinājums ir digitalizācija un tehnoloģiju attīstība, kas iet roku rokā ar sabiedrības paradumu maiņu. Tās ir gan iespējas, gan riski. Skaidras naudas maksājumu īpatsvars turpina samazināties. Latvijā šī gada sākumā tikai aptuveni ceturto daļu maksājumu veica skaidrā naudā. Skaidrai naudai arī pārskatāmā nākotnē būs sava loma, piemēram, nacionālās drošības un privātuma apsvērumu dēļ, tomēr tās lietojuma tālāka samazināšanās vienlaikus nozīmētu arī to, ka naudas sistēmas gala lietotājiem samazinātos tieša pieeja centrālās bankas naudai.

Papildus izaicinājumus rada lielo Big Tech uzņēmumu iesaistīšanās norēķinu biznesā. Šādiem risinājumiem ir stiprās puses, piemēram, tie var nodrošināt lētus starptautiskos norēķinus un uzlabot finanšu pakalpojumu pieejamību. Taču vienlaikus tām nav tieša pieeja centrālajai bankai kā pēdējās instances aizdevējam un valdības depozītu garantijām, kas var radīt finanšu stabilitātes riskus.

Jāpiemin arī kriptoaktīvu loma. Tas, ka centrālajā bankā lietojam terminu kriptoaktīvi nevis kriptovalūtas, nav nejaušība. Kriptoaktīvi nespēj pilnvērtīgi pildīt naudas lomu. Naudai pamatā ir trīs funkcijas. Pirmkārt, tā ir uzskaites vienība. Otrkārt, vērtības mērs jeb vērtības saglabāšanas rīks. Treškārt, tā ir norēķinu līdzeklis. Kriptoaktīvi īsti nepilda nevienu no trim naudas funkcijām.

Kriptoaktīvu cenas joprojām tiek norādītas centrālo banku emitētās valūtās, kas arī kalpo par t.s. nominālo enkuru jeb uzskaites vienību. Neatbilstību vērtības saglabāšanas kritērijam vislabāk raksturo mēģinājumi radīt t.s. stabilos kriptoaktīvus jeb stablecoins. Kriptoaktīvu vērtība ir tik ļoti svārstīga, ka vienīgais veids kā nodrošināt tās stabilitāti ir piesaiste kādai no centrālo banku emitētajām valūtām. Visbeidzot, lai gan kriptovalūtas var tikt izmantotas kā norēķinu līdzeklis, tas ir salīdzinoši neefektīvi un dārgi, it īpaši, ja īsā laikā nepieciešams veikt lielu skaitu norēķinu. Centralizētām sistēmām, kur visas transakcijas tiek uzskaitītas vienuviet, joprojām ir būtiskas priekšrocības.

Tomēr ir jāatzīst, ka tieši kriptoaktīvu radītie izaicinājumi tradicionālajai naudas sistēmai ir mudinājuši centrālās bankas aktīvāk strādāt pie inovatīviem naudas un maksājumu risinājumiem. Ja šo izaicinājumu nebūtu, iespējams, ka zibmaksājumi, kas šobrīd kļuvuši par standartu, būtu attīstījušies gausāk, bet darbs pie digitālās centrālo banku naudas, kurai detalizēti pieskaršos pēc mirkļa, vēl nebūtu uzsākts.

Kāda mūsu nākotnes naudas sistēma varētu izskatīties nākotnē?

Hibrīda naudas sistēma ar centrālo banku naudu un privāto naudu, un iespēju brīvi vienu apmainīt pret otru saglabāsies arī turpmāk. Centrālo banku nauda ir efektīvākais nominālais enkurs jeb uzskaites vienības nodrošinātājs. Tāpat arī turpmāk svarīga būs centrālo banku kā pēdējās instances aizdevēja loma krīzes brīžos. Vienlaikus skaidras naudas loma turpinās pakāpeniski samazināties un ar laiku to aizstās centrālo banku digitālā nauda.

Vienkāršoti runājot, centrālo banku digitālā nauda ir banknotes un monētas digitālā formā. Citiem vārdiem sakot, digitāla nauda, kas ir tieša tās īpašnieka prasība pret centrālo banku un atspoguļojas centrālās bankas bilancē kā tās saistības. Lai tā tiktu plaši lietota, digitālajai centrālo banku naudai jābūt vienkārši un ātri lietojamai, drošai un jānodrošina tāds pats privātums kā skaidrai naudai, protams, ievērojot likumdošanas prasības. Atslēgas vārds šeit ir privātums nevis pilnīga anonimitāte.

Attiecībā uz digitālo eiro, Eiropas Centrālā banka plāno pabeigt digitālā eiro projekta izpētes posmu nākamā gada rudenī. Līdz ar to šobrīd ir pāragri spriest par visiem iespējamajiem digitālā eiro raksturlielumiem. To noteikšanā svarīga ir privātā sektora maksājumu pakalpojumu sniedzēju un sabiedrības iesaiste. Taču atļaušos apgalvot, ka digitālais eiro nemazinās privātā sektora lomu maksājumu pakalpojumu sniegšanā. Manuprāt, centrālā banka arī nākotnē nekļūs par privātpersonu un uzņēmumu pamata norēķinu kontu vai digitālo maciņu turētāju, tai vienkārši nav šādas kompetences. Gala klientu apkalpošanā salīdzinošā priekšrocība ir privātajam sektoram. Vienlaikus digitālais eiro varētu demokratizēt pieeju centrālās bankas naudai, dodot iespēju arī nebanku maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nepastarpināti turēt digitālos eiro centrālajā bankā.

Plašāk raugoties, digitālā nauda nākotnē noteikti ies roku rokā ar jauniem, inovatīviem risinājumiem maksājumu jomā. Viena no nākotnes naudas iezīmēm varētu būt programmējamība. Piemēram, vecāku dotā digitālā nauda bērniem viņu ikdienas tēriņiem varētu būt ieprogrammēta tā, ka to varēs izmantot tikai konkrētiem mērķiem, teiksim, pusdienu iegādei. Līdzīgi varētu būt ar valsts atbalsta maksājumiem – tie varētu būt ar konkrētu mērķi un pat konkrētu lietošanas beigu termiņu, pēc kura iestāšanās neizlietotais atbalsta apjoms vairs nebūtu izmantojams. Šāda programmējamība arī būtiski samazinātu dažādu pārbaužu nepieciešamību pēc naudas izlietošanas, attiecīgi samazinot ar to saistītās izmaksas.

Kopsavelkot iepriekš sacīto – manuprāt, naudas sistēmu arī nākotnē veidos centrālo banku un privātā sektora nauda, katrai no kurām būs sava loma. Nākotnes nauda turpinās ņemt vērā ģeopolitiskos izaicinājumus un pielāgoties tehnoloģijām, un pārmaiņām sabiedrības paradumos un prasībās. Līdzīgi kā Rīga, naudas sistēma nekad nebūs gatava, tajā vienmēr būs kaut kas ko mainīt atbilstoši sabiedrības mainīgajām interesēm. Tāpēc sabiedrības iesaiste ir svarīga nākotnes naudas sistēmas veidošanā.

Arī nākotnē mūsu nauda būs eiro. Tā būs digitāla, demokrātiska un (lietotājam) draudzīga.